| Name | Nikodems Rancāns, Nikodems Rancāns, Nikodemas Rancanas, Nikodems Rancāns, Нікадземс Ранцанс |
| Author | Vladislavs Malahovskis |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Nikodems Rancāns (1870–1933) – viens no pirmās latgalīšu atmodas darbiniekiem. Pēc viņa darbīgajā mūžā paveiktā N. Rancānu var raksturot kā: 1. Jaunatnes un tautas audzinātāju. 2. Skolu un biedrību dibinātāju un vadītāju. 3. Literātu, publicistu un grāmatu izdevēju. 4. Latviešu tautas vienotības un tolerances veicinātāju.
N. Rancāns māca tautu, kā jau laicīgajā dzīvē gūt darba augļus, uzstājas pret alkoholisma (dzāruojs) postu, atklājot tā cēloņus un sekas.
Strādājot par skolotāju RVSI, izmantojis tam laikam neraksturīgas demokrātiskas un humānas audzināšanas metodes. Savās mācību stundās mudinājis uz radošumu.
Pēc pārcelšanās uz Rēzekni (1907) N. Rancāns uzsāk skolu dibināšanu: draudzes skola Rēzeknē (1907); Greiškānu zemkopības skola (1910); pārņem Rēzeknes tirdzniecības skolas vadību (1907–1918).
Latvijas brīvvalsts laikā bijis Reigys Garīgā semināra profesors (1922–1924), Aglonas vīriešu ģimnāzijas direktors (1924–1929) un Jaunaglonas sieviešu ģimnāzijas direktors (1927–1929). Lielā mērā liberālo uzskatu dēļ N. Rancāns tiek atbrīvots no abu ģimnāziju direktora amata, un Izglītības ministrija ieceļ viņu par RVSI direktoru (1929–1933).
Pēc N. Rancāna iniciatīvas Rēzeknē tiek izveidota krājaizdevu sabiedrība un kooperācijas biedrība (zemnīks).
Būdams poliglots, N. Rancāns atzīst, ka pati grūtākā un visvairāk vajadzīgā ir viņa dzimtā – latgaliešu valoda. Antona Rupaiņa (Bieržgaļs) vēsturiskajā romānā „Tauta grib dzeivōt” aprakstīta N. Rancāna stingrā apņemšanās iemācīties rakstīt latgaliešu valodā 30 g. vecumā. Tā izveidojas rakstnieks, kurš mēģina novērst latgaliešu literatūras trūkumu visās nozarēs. N. Rancāns ir uzticīgs latgaliešu pirmās atmodas ideālam – latgaliskums kā pilnvērtīga un latviešu nācijā integrēta vērtība. Latvijas parlamentārisma periodā (1920–1934) viņš nepieder ne pie vienas no latgaliešu politiskajām partijām un grupējumiem.
N. Rancāna nopelni novērtēti arī Latvijas valstī: 1927. g. viņu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. 2002. g. 2. pasaules latgaliešu saieta (RLKB) laikā Rēzeknē pie tag. RA ēkas tika atklāts piemineklis N. Rancānam – vienkāršs un patiess, attēlojot N. Rancānu ar grāmatu (Bībeli) rokās un rūžukrūni.
N. Rancāns māca tautu, kā jau laicīgajā dzīvē gūt darba augļus, uzstājas pret alkoholisma (dzāruojs) postu, atklājot tā cēloņus un sekas.
Strādājot par skolotāju RVSI, izmantojis tam laikam neraksturīgas demokrātiskas un humānas audzināšanas metodes. Savās mācību stundās mudinājis uz radošumu.
Pēc pārcelšanās uz Rēzekni (1907) N. Rancāns uzsāk skolu dibināšanu: draudzes skola Rēzeknē (1907); Greiškānu zemkopības skola (1910); pārņem Rēzeknes tirdzniecības skolas vadību (1907–1918).
Latvijas brīvvalsts laikā bijis Reigys Garīgā semināra profesors (1922–1924), Aglonas vīriešu ģimnāzijas direktors (1924–1929) un Jaunaglonas sieviešu ģimnāzijas direktors (1927–1929). Lielā mērā liberālo uzskatu dēļ N. Rancāns tiek atbrīvots no abu ģimnāziju direktora amata, un Izglītības ministrija ieceļ viņu par RVSI direktoru (1929–1933).
Pēc N. Rancāna iniciatīvas Rēzeknē tiek izveidota krājaizdevu sabiedrība un kooperācijas biedrība (zemnīks).
Būdams poliglots, N. Rancāns atzīst, ka pati grūtākā un visvairāk vajadzīgā ir viņa dzimtā – latgaliešu valoda. Antona Rupaiņa (Bieržgaļs) vēsturiskajā romānā „Tauta grib dzeivōt” aprakstīta N. Rancāna stingrā apņemšanās iemācīties rakstīt latgaliešu valodā 30 g. vecumā. Tā izveidojas rakstnieks, kurš mēģina novērst latgaliešu literatūras trūkumu visās nozarēs. N. Rancāns ir uzticīgs latgaliešu pirmās atmodas ideālam – latgaliskums kā pilnvērtīga un latviešu nācijā integrēta vērtība. Latvijas parlamentārisma periodā (1920–1934) viņš nepieder ne pie vienas no latgaliešu politiskajām partijām un grupējumiem.
N. Rancāna nopelni novērtēti arī Latvijas valstī: 1927. g. viņu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. 2002. g. 2. pasaules latgaliešu saieta (RLKB) laikā Rēzeknē pie tag. RA ēkas tika atklāts piemineklis N. Rancānam – vienkāršs un patiess, attēlojot N. Rancānu ar grāmatu (Bībeli) rokās un rūžukrūni.
Intresting info
Neskatoties uz augstajiem garīgajiem amatiem, tituliem un laicīgajiem amatiem, N. Rancāns bijis cilvēks ar labu humora izjūtu („Acta Latgalica, IV”, 1972, 97–98): Vīnu cytu reizi ībraucis Izgleiteibas ministrs Aglyunā uz revīziju, (..) tys gadejīs ap pušdīņu laiku, kod bazneicā zvona uz „Kunga enģeļs pasludynōja...”. Augstais cīmeņs, dzērdādams bazneicas zvonus, vaicōjis, kaidā sakarā zvona, un direktors[N. Rancāns – V. M.] jam tyuleņ paskaidrōjis: „Tys jums par gūdu, ministra kungs.” Ministrs nūjēmis capuri un klanejīs dziļā pateiceibā par taidu pagūdynōjumu.