| Name | Poļka, polka, polka, poļka, полька |
| Author | Inese Ločmele |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Poļka (arī polka) – apmēram kopš 19. gs. II puses, arī mūsdienās iecienīta divdaļīgā ritmā lecama deja. Latgales kultūrtelpā poļka ir: 1. Dejas solis. 2. Populāra deja. 3. Tautas mūzikas un dejas vizītkarte.
Poļkai ir daudzpusīgs raksturs, solim ir vairāki izpildījuma varianti, bet dejojot svarīgi ievērot ritmu (galvenokārt 2/4 taktsmērā), dejas kompozicionālās īpatnības. Poļka ir divdaļīgo deju (dziga) pamatā, kur 1. daļā dejo kādas sadzīves dejas soli, 2. – apaļo poļku vai tās vietā galopu, nereti poļku aizvieto valsis. Poļkys izpildījumam raksturīga pāru griešanās slēgtajā pozīcijā. Danco arī vairāki pāri grupā vai individuāli.
Latgalē poļka ir viena no populārākajām sadzīves un svētku dejām. Poļkys dancotas kuozuos, večerynkuos, tolkuos, ciemošanās laikā pie susediem. Gosti, stuomači mieloti pie galda un iesaistīti dancošanā.
Dancošana līdz pagurumam ir īpašs izturības pārbaudes un pozitīvu emociju gūšanas paņēmiens. Zināms rotaļīgums, improvizācijas iespējas piemīt tripynam jeb kāju poļkai (ar kāju izsitieniem ⅜ taktsmērā, ar variācijām).
Poļkys popularizēšanu veicina folkloras kopu, deju kolektīvu, pētnieku, horeogrāfu darbība, veidojot skatītājiem saistošus priekšnesumus, sagatavojot un demonstrējot audiovizuālus mācību materiālus u. tml. Lai bērnu un jauniešu vidū radītu interesi un attīstītu tradicionālo deju, radusies tautas dejas sacīkste „Vedam danci!” (idejas autors Ernests Spīčs, 1996). Ar laiku sāka piedalīties folkloras kopas arī no Latgales (koordinatore Rasma Igaune).
Literārajos darbos atspoguļota poļku daudzveidība: Antons Slišāna literārajā pasakā „Puosoka par Ciklonu”, Pētera Jurciņa dzejolī „Zvierbuļu i peļu danči”, Ontona Zvīdra „Veronikas poļka”, Konstantīna Medņa „Mortuzāna poļka”.
Poļkai ir daudzpusīgs raksturs, solim ir vairāki izpildījuma varianti, bet dejojot svarīgi ievērot ritmu (galvenokārt 2/4 taktsmērā), dejas kompozicionālās īpatnības. Poļka ir divdaļīgo deju (dziga) pamatā, kur 1. daļā dejo kādas sadzīves dejas soli, 2. – apaļo poļku vai tās vietā galopu, nereti poļku aizvieto valsis. Poļkys izpildījumam raksturīga pāru griešanās slēgtajā pozīcijā. Danco arī vairāki pāri grupā vai individuāli.
Latgalē poļka ir viena no populārākajām sadzīves un svētku dejām. Poļkys dancotas kuozuos, večerynkuos, tolkuos, ciemošanās laikā pie susediem. Gosti, stuomači mieloti pie galda un iesaistīti dancošanā.
Dancošana līdz pagurumam ir īpašs izturības pārbaudes un pozitīvu emociju gūšanas paņēmiens. Zināms rotaļīgums, improvizācijas iespējas piemīt tripynam jeb kāju poļkai (ar kāju izsitieniem ⅜ taktsmērā, ar variācijām).
Poļkys popularizēšanu veicina folkloras kopu, deju kolektīvu, pētnieku, horeogrāfu darbība, veidojot skatītājiem saistošus priekšnesumus, sagatavojot un demonstrējot audiovizuālus mācību materiālus u. tml. Lai bērnu un jauniešu vidū radītu interesi un attīstītu tradicionālo deju, radusies tautas dejas sacīkste „Vedam danci!” (idejas autors Ernests Spīčs, 1996). Ar laiku sāka piedalīties folkloras kopas arī no Latgales (koordinatore Rasma Igaune).
Literārajos darbos atspoguļota poļku daudzveidība: Antons Slišāna literārajā pasakā „Puosoka par Ciklonu”, Pētera Jurciņa dzejolī „Zvierbuļu i peļu danči”, Ontona Zvīdra „Veronikas poļka”, Konstantīna Medņa „Mortuzāna poļka”.
Intresting info
Parasti latgaliešu poļkai raksturīgs ļoti enerģisks izpildījums (J. Klīdzējs „Debešu puse”, 1968, 163–164): Tikai vīna rūka meitai ap vydu, ūtra paslīta gaisā, un kas par grīzšonūs! Pat lobōkōs doncōtōjas atkryta uz sūleņa un saceja: „Naradzu nikō!” Bet puiši: „Maņ apkōrt slapnis, īškā – sauss!”