| Name | Strūžāni, Strūžāni, Stružanai, Strūžāni, Стружаны |
| Author | Ēvalds Višķers |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Strūžāni ir saistāmi ar: 1. Kūdras fabriku. 2. Vienu no vecākajām Latgales skolām. 3. Latgales kultūras vēsturē ievērojamiem cilvēkiem.
Strūžānu ciema izveidošanās un attīstība ir saistīta ar atrašanos Strūžānu purva (pūrs) tuvumā, ko kūdras rūpnieciskai izstrādei 1955. g. pētīja institūts „Ļengiprotorf” (Picers). 1960. g. uzsāka kūdras fabrikas būvi. Tā kā uzņēmuma nosaukums bija „Strūžānu kūdras fabrika”, 1971. g. apvienotos Pelsiņu un Taunages ciemus pārdēvēja par Strūžānu ciemu.
„Strūžānu kūdras fabrika” ražoja kūdras briketes un frēzkūdru. Pašlaik kūdras lauki Strūžānu tuvumā ir izsmelti un pārveidojušies par ūdens krātuvi, kūdras ieguve ir pārtraukta. Ar kūdras izstrādi uzņēmums nodarbojas Viļānu nov. Kņavas purvā.
Strūžāni (Strusen) rakstos pirmo reizi minēti 1568. g., kad kopā ar Dricāniem (Drycāni) un Pilceni no Polijas–Lietuvas karaļa Sigismunda II Augusta tos saņēma E. Riks. 1825. g. Strūžānu muiža nonāk poļu (poļaki) muižnieku Benislavsku īpašumā. Benislavski Latgales vēsturē ir pazīstami ar uzmanību pret zemnieku bērnu skološanu (Latgolys škola). 1838. g. tika uzsākta Strūžānu muižas kalpu bērnu skolas būvniecība, tā sāka darboties 1840. g.
Vislielākais skolēnu skaits skolā ir bijis 1951./52. mācību g. – 163, bet vismazākais – 1992./93. mācību g. – 32 skolēni. Kopš 1947. g. skolu pabeiguši apmēram 600 absolventu.
Strūžānu skolā dažādos periodos ir mācījušies vairāki Latgales kultūras vēsturē pazīstami sabiedriskie darbinieki: Dzejnieks, dramaturgs, ērģelnieks, folkloras vācējs Eduards Krustāns (1871–1953), bazneickungs Pīters Apšinīks (1887–1942; Pītera dīna), sabiedriskais darbinieks, literāts (publicists), preses darbinieks Alberts Pleišs (1921–1990), kordiriģents, mūzikas pedagogs un metodiķis Eduards Belasovs (1925–1994), keramiķis (Latgolys keramika) Pēteris Iruks (1954).
Strūžānu ciema izveidošanās un attīstība ir saistīta ar atrašanos Strūžānu purva (pūrs) tuvumā, ko kūdras rūpnieciskai izstrādei 1955. g. pētīja institūts „Ļengiprotorf” (Picers). 1960. g. uzsāka kūdras fabrikas būvi. Tā kā uzņēmuma nosaukums bija „Strūžānu kūdras fabrika”, 1971. g. apvienotos Pelsiņu un Taunages ciemus pārdēvēja par Strūžānu ciemu.
„Strūžānu kūdras fabrika” ražoja kūdras briketes un frēzkūdru. Pašlaik kūdras lauki Strūžānu tuvumā ir izsmelti un pārveidojušies par ūdens krātuvi, kūdras ieguve ir pārtraukta. Ar kūdras izstrādi uzņēmums nodarbojas Viļānu nov. Kņavas purvā.
Strūžāni (Strusen) rakstos pirmo reizi minēti 1568. g., kad kopā ar Dricāniem (Drycāni) un Pilceni no Polijas–Lietuvas karaļa Sigismunda II Augusta tos saņēma E. Riks. 1825. g. Strūžānu muiža nonāk poļu (poļaki) muižnieku Benislavsku īpašumā. Benislavski Latgales vēsturē ir pazīstami ar uzmanību pret zemnieku bērnu skološanu (Latgolys škola). 1838. g. tika uzsākta Strūžānu muižas kalpu bērnu skolas būvniecība, tā sāka darboties 1840. g.
Vislielākais skolēnu skaits skolā ir bijis 1951./52. mācību g. – 163, bet vismazākais – 1992./93. mācību g. – 32 skolēni. Kopš 1947. g. skolu pabeiguši apmēram 600 absolventu.
Strūžānu skolā dažādos periodos ir mācījušies vairāki Latgales kultūras vēsturē pazīstami sabiedriskie darbinieki: Dzejnieks, dramaturgs, ērģelnieks, folkloras vācējs Eduards Krustāns (1871–1953), bazneickungs Pīters Apšinīks (1887–1942; Pītera dīna), sabiedriskais darbinieks, literāts (publicists), preses darbinieks Alberts Pleišs (1921–1990), kordiriģents, mūzikas pedagogs un metodiķis Eduards Belasovs (1925–1994), keramiķis (Latgolys keramika) Pēteris Iruks (1954).
Intresting info
Lai ar Dieva (Dīvs) vārda palīdzību pakļautu dzimtļaudis, Benislavskis uzcēla koka baznīcu (1825; bazneica), baznīckunga māju un tam laikam grandiozu kungu māju – vienstāva māja bija 30 asu gara un 8 asis plata (1 ass = apmēram 1,8 m). Mājas galā bija sanests 3 asis augsts uzkalns, kurā uzbūvēts zvanu tornis, kurš vēstīja par darba dienas sākumā un beigās. Muižas īpašnieks vēsturiskajos materiālos tiek raksturots kā ļoti dievticīgs un nežēlīgs muižnieks („Acta Latgalica, III”, 1970, 207): Tie bijuši tie laiki, kad ļaudis lūguši, lai saulīte drīzāk ietu pie Benislavska dieva un dotu ļaudīm svētu vakariņu.