| Name | Gustavs Manteifeļs, Gustavs Manteifelis, Gustavas Manteifelis, Gustav Von Manteuffel, Густау Фон Мантэйфель |
| Author | Antra Kļavinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Gustavs Manteifeļs (Gustav von Manteuffel, 1832–1916): 1. Viena no slavenākajām 19. gs. Latgales kultūras personībām. 2. Grāmatu izdevējs. 3. Latgaliešu kalendāru tradīcijas aizsācējs.
Barons G. Manteifeļs – senas Livonijas bruņinieku dzimtas pēctecis; jurists, novadpētnieks, kartogrāfs, etnogrāfs un folklorists, izdevējs, literāts. Pretrunīga personība: lepnums par vācisko izcelsmi un poliskā (poļaki) identitāte mijas ar interesi par latvisko; savas kārtas patriotisms tiecas sadzīvot ar apgaismības ideju rosināto latgalīšu zemnīku izglītošanu. Saimniecisku un politisku apsvērumu dēļ G. Manteifeļs dzīvojis un strādājis dažādās vietās (dzimtajos Drycānūs, Reigā, Tallinā).
G. Manteifeļa zinātniskais, publicistiskais un literārais veikums poļu, vācu un latgalīšu volūdā rodams grāmatās, brošūrās un ˃300 rakstos, kas izdoti Tērbatā (tag. Tartu), Rīgā, Pēterpilī (Picers), Viļņā, Poznaņā, Ļvovā un citur, kā arī Polijas, Krievijas un Reigys vācbaltiešu avīzēs, poļu enciklopēdijās. Viņa interešu sfērā ietilpst bijušās Livonijas (tag. Latgale, Vidzeme, Dienvidigaunija) vēsture un kultūra. Tas spilgti atklājas albumā „Terra Mariana”; monogrāfijā „Polnisch-Livland” (1869) vācu valodā; „Inflanty Polskie..” (1879) poļu valodā u. c. Tiesa, nekas no tā, kas bija publicēts eiropiešiem, netika tulkots latgaliešu zemniekam.
G. Manteifeļs gājis tautā un sarunājies ar ļaudīm, pierakstījis folkloru, vērojis vietējās tradīcijas, dzīvi un apstākļus, labi apgūstot Inflantijas latviešu valodu. G. Manteifeļs latgaliski izdevis (tulkojis un daļēji sacerējis) vairākus garīga satura izdevumus, pirmo matemātikas mācību grāmatu latgaliešiem „Rekinoszonas gromota cik ziemniku laudim wajaga” (1863) u. c.
Nozīmīgākais G. Manteifeļa devums latgaliešiem – „Inflantuziemies Łajkagromota aba kalenders” (1862–1871), izdots Rīgā un Tērbatā, pēdējie 6 numuri latīņu drukas aizlieguma laikā. Kalendāra nozīme balstīta pirmreizīgumā: pirmie folkloras publicējumi, kas adresēti pašiem latgaliešiem, ļauj apzināties tās vērtību; pirmie laicīgā satura dzejoļi laika gaitā folklorizējušies. Turpmākajā kalendāru tradīcijas attīstības gaitā vērojams G. Manteifeļa laikagrāmatas iespaids: tās teksti pārceļo uz rokraksta literatūru; spekulējot ar šī izdevuma popularitāti, 1910. g. Krāslavā kāds izdevējs Kazimirs Bārtuļs izdod kalendāru ar identu nosaukumu.
Barons G. Manteifeļs – senas Livonijas bruņinieku dzimtas pēctecis; jurists, novadpētnieks, kartogrāfs, etnogrāfs un folklorists, izdevējs, literāts. Pretrunīga personība: lepnums par vācisko izcelsmi un poliskā (poļaki) identitāte mijas ar interesi par latvisko; savas kārtas patriotisms tiecas sadzīvot ar apgaismības ideju rosināto latgalīšu zemnīku izglītošanu. Saimniecisku un politisku apsvērumu dēļ G. Manteifeļs dzīvojis un strādājis dažādās vietās (dzimtajos Drycānūs, Reigā, Tallinā).
G. Manteifeļa zinātniskais, publicistiskais un literārais veikums poļu, vācu un latgalīšu volūdā rodams grāmatās, brošūrās un ˃300 rakstos, kas izdoti Tērbatā (tag. Tartu), Rīgā, Pēterpilī (Picers), Viļņā, Poznaņā, Ļvovā un citur, kā arī Polijas, Krievijas un Reigys vācbaltiešu avīzēs, poļu enciklopēdijās. Viņa interešu sfērā ietilpst bijušās Livonijas (tag. Latgale, Vidzeme, Dienvidigaunija) vēsture un kultūra. Tas spilgti atklājas albumā „Terra Mariana”; monogrāfijā „Polnisch-Livland” (1869) vācu valodā; „Inflanty Polskie..” (1879) poļu valodā u. c. Tiesa, nekas no tā, kas bija publicēts eiropiešiem, netika tulkots latgaliešu zemniekam.
G. Manteifeļs gājis tautā un sarunājies ar ļaudīm, pierakstījis folkloru, vērojis vietējās tradīcijas, dzīvi un apstākļus, labi apgūstot Inflantijas latviešu valodu. G. Manteifeļs latgaliski izdevis (tulkojis un daļēji sacerējis) vairākus garīga satura izdevumus, pirmo matemātikas mācību grāmatu latgaliešiem „Rekinoszonas gromota cik ziemniku laudim wajaga” (1863) u. c.
Nozīmīgākais G. Manteifeļa devums latgaliešiem – „Inflantuziemies Łajkagromota aba kalenders” (1862–1871), izdots Rīgā un Tērbatā, pēdējie 6 numuri latīņu drukas aizlieguma laikā. Kalendāra nozīme balstīta pirmreizīgumā: pirmie folkloras publicējumi, kas adresēti pašiem latgaliešiem, ļauj apzināties tās vērtību; pirmie laicīgā satura dzejoļi laika gaitā folklorizējušies. Turpmākajā kalendāru tradīcijas attīstības gaitā vērojams G. Manteifeļa laikagrāmatas iespaids: tās teksti pārceļo uz rokraksta literatūru; spekulējot ar šī izdevuma popularitāti, 1910. g. Krāslavā kāds izdevējs Kazimirs Bārtuļs izdod kalendāru ar identu nosaukumu.
Intresting info
Par to, ka Gustops (tā tautā saukuši G. Manteifeli) bija pazīstams un cienīts, liecina daudzi nostāsti (par vecpuiša G. Manteifeļa mīlestību pret komtesi Celīnu Plāteri; par G. Manteifeļa sakariem ar pašu nelabo; par G. Manteifeļa zemniecisko izcelsmi, samainot barona bērnu ar zemnieces mazuli u. c.). Lai arī Manteifeļu dzimta Latvijas Republikas laikā (1918–1940) atstāj Latgali, tās politiskajā dzīvē svarīga loma bijusi G. Manteifeļa brāļadēlam Leonam, kurš ir bijis Rēzeknis pilsētas mērs (1917–1918) un, iespējams, ietekmējis Latgales pievienošanos tolaik iecerētajai Baltijas valstij.