| Name | Baļtinova, Baltinava, Baltinava, Baļtinova, Балтынава |
| Author | Inta Kotāne |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Baļtinova (arī Baltinova): 1. Viens no lielākajiem ciemiem Krievijas pierobežā. 2. Mazākais Latvijas nov. 3. Latgaliskuma robeža.
Baļtinovys vārda etimoloģija saista ar senslāvu formu blato ‘pūrs’ (Leonards Latkovskis), arī ar peļķes, stāvoša ūdens nozīmi (Antons Breidaks). Vēstures avotos Baļtinova pirmoreiz minēta 1760. g. ar tās agrāko nosaukumu Supāni. Pirmā zināmā katoļu (katuoli) koka baznīca Baļtinovys nov. celta 17. gs. otrajā pusē Keišu (sādžā), iesvētīta 1695. g. Otrā koka baznīca celta pašā Baļtinovā 1769. g., iesvētīta 1774. g., tā atradās tag. mūra baznīcas priekšā.
Baļtinova kopš 2009. g. ir iedzīvotāju skaita ziņā vismazākā Latvijas nov. centrs. Veicot administratīvi teritoriālo reformu, Baļtinovys iedzīvotāji iestājās par atsevišķu novadu, neskatoties uz nelielo iedzīvotāju skaitu (1357 uz 2011. g. 1. janvāri) vāca parakstus pret pievienošanu Balvu nov., griezās Satversmes tiesā un saglabāja savu patstāvību. 2011. g. 25. oktobrī, iedibinot jaunu tradīciju, Rīgas pilī pirmo reizi notika „Pašvaldību ģerboņu svētki”, un Baļtinovys nov. bija viens no četriem pirmajiem Latvijas novadiem, kuram pasniedza savu ģerboni.
Baļtinovys nov. atrodas valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi: Puncuļovas pilskalns, Aizelkšņu senkapi (kara kapi), Lukstenieku senkapi (kara kapi) un Alotāju kalns. Puncuļovas pilskalns atrodas Puncuļovas ciemā uz garas smilšu kaupres, kas pa mežim stiepjas no Puncuļovas līdz Nūmērnei. To apvij dažādi nostāsti par „dzelzs vārtiem” un tajos guļošu cūku, par sievieti ar bērnu rokās, par zelta naudu u. c.
Baļtinovā dzimuši un iedvesmojušies daudzi Latgolys kultūras veidotāji: publicists Cērpiņu Blauzga; latgaliešu valodas un vēstures pētnieks Miķelis Bukšs; ilggadējais RLKB vadītājs Pēteris Keišs; latgaliešu komēdiju autore Anita Ločmele (pazīstama ar pseidonīmu Danskovīte, palāda); ģeogrāfs, pedagogs (kopš 90. g. sāk. vada interešu izglītības pulciņu vidusskolēniem „Latgola – zeme, tauta, volūda”, LVLKSA), sabiedriskais darbinieks Baļtinovys vidusskolas direktors (kopš 2002), pirmā konkursa „Latgolas zeltene un Latgalīts” (1990) laureāta titula „Latgalīts” ieguvējs Imants Slišāns; vienīgais vijolnieks (muzykants, skrypka) Latvijā, kurš spēlē t. s. tautas manierē, ko 20. gs. pirmajā pusē to apguvis pašmācības ceļā, Antons Rancāns (1926).
Baļtinovys etnogrāfiskā ansambļa (vadītāja Antoņina Krakope kopš 2007. g.) sievas ir bagātas, jo viņām ir divi tautastērpi – baltie Abrenes novada tautastērpi, ko velk lielos godos, un tumši melnie brunči ar sarkanām svītrām, ko velk ikdienišķākās iziešanas reizēs.
Baļtinovys vārda etimoloģija saista ar senslāvu formu blato ‘pūrs’ (Leonards Latkovskis), arī ar peļķes, stāvoša ūdens nozīmi (Antons Breidaks). Vēstures avotos Baļtinova pirmoreiz minēta 1760. g. ar tās agrāko nosaukumu Supāni. Pirmā zināmā katoļu (katuoli) koka baznīca Baļtinovys nov. celta 17. gs. otrajā pusē Keišu (sādžā), iesvētīta 1695. g. Otrā koka baznīca celta pašā Baļtinovā 1769. g., iesvētīta 1774. g., tā atradās tag. mūra baznīcas priekšā.
Baļtinova kopš 2009. g. ir iedzīvotāju skaita ziņā vismazākā Latvijas nov. centrs. Veicot administratīvi teritoriālo reformu, Baļtinovys iedzīvotāji iestājās par atsevišķu novadu, neskatoties uz nelielo iedzīvotāju skaitu (1357 uz 2011. g. 1. janvāri) vāca parakstus pret pievienošanu Balvu nov., griezās Satversmes tiesā un saglabāja savu patstāvību. 2011. g. 25. oktobrī, iedibinot jaunu tradīciju, Rīgas pilī pirmo reizi notika „Pašvaldību ģerboņu svētki”, un Baļtinovys nov. bija viens no četriem pirmajiem Latvijas novadiem, kuram pasniedza savu ģerboni.
Baļtinovys nov. atrodas valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi: Puncuļovas pilskalns, Aizelkšņu senkapi (kara kapi), Lukstenieku senkapi (kara kapi) un Alotāju kalns. Puncuļovas pilskalns atrodas Puncuļovas ciemā uz garas smilšu kaupres, kas pa mežim stiepjas no Puncuļovas līdz Nūmērnei. To apvij dažādi nostāsti par „dzelzs vārtiem” un tajos guļošu cūku, par sievieti ar bērnu rokās, par zelta naudu u. c.
Baļtinovā dzimuši un iedvesmojušies daudzi Latgolys kultūras veidotāji: publicists Cērpiņu Blauzga; latgaliešu valodas un vēstures pētnieks Miķelis Bukšs; ilggadējais RLKB vadītājs Pēteris Keišs; latgaliešu komēdiju autore Anita Ločmele (pazīstama ar pseidonīmu Danskovīte, palāda); ģeogrāfs, pedagogs (kopš 90. g. sāk. vada interešu izglītības pulciņu vidusskolēniem „Latgola – zeme, tauta, volūda”, LVLKSA), sabiedriskais darbinieks Baļtinovys vidusskolas direktors (kopš 2002), pirmā konkursa „Latgolas zeltene un Latgalīts” (1990) laureāta titula „Latgalīts” ieguvējs Imants Slišāns; vienīgais vijolnieks (muzykants, skrypka) Latvijā, kurš spēlē t. s. tautas manierē, ko 20. gs. pirmajā pusē to apguvis pašmācības ceļā, Antons Rancāns (1926).
Baļtinovys etnogrāfiskā ansambļa (vadītāja Antoņina Krakope kopš 2007. g.) sievas ir bagātas, jo viņām ir divi tautastērpi – baltie Abrenes novada tautastērpi, ko velk lielos godos, un tumši melnie brunči ar sarkanām svītrām, ko velk ikdienišķākās iziešanas reizēs.
Intresting info
Baļtinovys nov. atrodas Latvijas ziemeļaustrumos un robežojas ar Krievijas Federāciju, kopējā robeža 27,8 km garumā ir Latvijas un arī ES Austrumu rūbežs. Baļtinovys pag. Zelču ciemā uzstādīta piemiņas zīme garīdznieka (bazneickungs), pedagoga, sabiedriskā darbinieka un publicista Oduma Vizuļa dzimto māju vietā. Blakus dzirnakmens (patmalis) formā uzstādīta zīme „57. ziemeļu paralēle”. Tā ir garākā paralēle Latvijā, kura šķērso Latviju no Baļtinovys austrumiem līdz Jūrkalnei rietumiem.