| Name | Lementars, ābece, elementorius, elementary book, лемантар |
| Author | Solvita Pošeiko |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Lementars (arī lementers, elementiers, elementars, ābece, abece) (salīdzinājumā poļu valodā elementarz, lietuviešu – elementorius, baltkrievu – лементар) ir valodas apguves mācību līdzeklis bērniem un pieaugušajiem – latgalīšu ābece. Lementaru vēsturiskā attīstība Latgales mājmācībā un skolu sistēmā aplūkojama kā: 1. Pirmās lasītprasmi nostiprinošās grāmatas. 2. Senie lementari, kas pēc izveides īpatnībām iedalāmi: 2.1. Oriģinālie. 2.2. Latgales skolām pielāgotie. 2.3. Padomju Krievijā izdotie. 3. Mūsdienu ābece.
Lasītprasmes apguvi Latgolā veicina kristietības tradīcija (pirmā sv. Komūnija), nosakot mājmācībā izmantojamo lasīt mācīšanas grāmatu izvēli: katehismu (sauktu arī par lementari) un lūgšanu grāmatas (puotoru gruomota), bieži vien paredzot reliģisko tekstu iemācīšanos no galvas. Pirmos Latgalē pieejamo katķisma lementarus raksturo reliģiska satura teksti un ilustrācijas, poļu valodas lietojums un pamācības strādīga un kungam paklausīga zemnīka veidošanai.
Pirmās latgaliešiem veidotās lasāmgrāmatas (hrestomātijas) ir Eduarda Kozlovska „Lobò sàkla”, F. Trasuna un Drauga „Školas dōrzs”, Sīmaņa Svennes „Saulīte” u. c., arī pārcēlumi no latviešu valodas – Jāņa Ezeriņa un Jāņa Grīna „Volūda”, Indriķa Rītiņa „Olūts”.
19. gs. beigās tiek izdotie trīs divvalodu lementari (Nikolaja Sokolova „Латышскiй букварь”, 1864; Jāņa Sproģa „Русская грамота для латышей”, 1876, 1884) popularitāti negūst kirilicas un pareizticīgo lūgšanu dēļ.
Kopumā 1900.–1940. g. latgaliešu bērniem Latvijā un Krievijā sagatavoti un izdoti 38 lementari: 1) oriģinālie (F. Kemps „Lementers latwišu bārnim”, 1900; F. Trasuns „Abece Łatgališu barnim”, 1921; E. Kozlovskis „Lobò sàkla”, 1921), bet lementarus veidojuši arī Ludviks Mendriks, Nikodems Rancāns un Viktors Snarsks); 2) Latgales skolām pielāgotie (Leons Paeglis „Vōlyudzes (vuolyudze) šyupuļs”, 1925; S. Svenne „Mazō ābece”); 3) Padomju Krievijā izdotos latgaliešu lementarus (pavisam 5) raksturo ideoloģisks saturs un ar zemniecību saistīti teksti un ilustrācijas.
Pēc 50 gadu lementaru izdošanas pārtraukuma 20. gs. 90. g. kultūrvēsturisko notikumu ietekmē ir izdota Jura Cibuļa un Lidijas Leikumas (Izvolta) „Latgalīšu ābece (lementars)” (1992) jau lasīt pratējiem, 21. gs. sāk. – J. Cibuļa „Purlovas grāmatas” (2011) pielikums ir pirmais zināmais lementars, kas veidots atsevišķai latgaliešu valodas izloksnei – Purlovas izloksnei.
LKM kopš 2001. g. ir tradīcija – muzejpedagoģiskā programma „Pašiem sava ābece”, kas paredzēta galvenokārt 1. klases skolēniem lementara svētkos.
Lasītprasmes apguvi Latgolā veicina kristietības tradīcija (pirmā sv. Komūnija), nosakot mājmācībā izmantojamo lasīt mācīšanas grāmatu izvēli: katehismu (sauktu arī par lementari) un lūgšanu grāmatas (puotoru gruomota), bieži vien paredzot reliģisko tekstu iemācīšanos no galvas. Pirmos Latgalē pieejamo katķisma lementarus raksturo reliģiska satura teksti un ilustrācijas, poļu valodas lietojums un pamācības strādīga un kungam paklausīga zemnīka veidošanai.
Pirmās latgaliešiem veidotās lasāmgrāmatas (hrestomātijas) ir Eduarda Kozlovska „Lobò sàkla”, F. Trasuna un Drauga „Školas dōrzs”, Sīmaņa Svennes „Saulīte” u. c., arī pārcēlumi no latviešu valodas – Jāņa Ezeriņa un Jāņa Grīna „Volūda”, Indriķa Rītiņa „Olūts”.
19. gs. beigās tiek izdotie trīs divvalodu lementari (Nikolaja Sokolova „Латышскiй букварь”, 1864; Jāņa Sproģa „Русская грамота для латышей”, 1876, 1884) popularitāti negūst kirilicas un pareizticīgo lūgšanu dēļ.
Kopumā 1900.–1940. g. latgaliešu bērniem Latvijā un Krievijā sagatavoti un izdoti 38 lementari: 1) oriģinālie (F. Kemps „Lementers latwišu bārnim”, 1900; F. Trasuns „Abece Łatgališu barnim”, 1921; E. Kozlovskis „Lobò sàkla”, 1921), bet lementarus veidojuši arī Ludviks Mendriks, Nikodems Rancāns un Viktors Snarsks); 2) Latgales skolām pielāgotie (Leons Paeglis „Vōlyudzes (vuolyudze) šyupuļs”, 1925; S. Svenne „Mazō ābece”); 3) Padomju Krievijā izdotos latgaliešu lementarus (pavisam 5) raksturo ideoloģisks saturs un ar zemniecību saistīti teksti un ilustrācijas.
Pēc 50 gadu lementaru izdošanas pārtraukuma 20. gs. 90. g. kultūrvēsturisko notikumu ietekmē ir izdota Jura Cibuļa un Lidijas Leikumas (Izvolta) „Latgalīšu ābece (lementars)” (1992) jau lasīt pratējiem, 21. gs. sāk. – J. Cibuļa „Purlovas grāmatas” (2011) pielikums ir pirmais zināmais lementars, kas veidots atsevišķai latgaliešu valodas izloksnei – Purlovas izloksnei.
LKM kopš 2001. g. ir tradīcija – muzejpedagoģiskā programma „Pašiem sava ābece”, kas paredzēta galvenokārt 1. klases skolēniem lementara svētkos.
Intresting info
Kultūrvēsturiskās atmiņas (M. Bukšs „Atmiņas un atziņas”, 1964, 65; J. Grišāns „Pa atmiņu stygom, I”, 1968, 42–44) ataino mājmācības lasītprasmes apguvi: 1) burtošanu (boksterēšanu): Mōceišonūs grōmotā (gruomota) mes īsōcem sātā (sāta). Jēmem litānijas, kur daudz leidzeigu vōrdu, voi ari cytus gabaleņus, kurus mes jau zynōjom, un nu lauzejomēs saprast pēc burtim: „em-ō-mō, te-e-te – mōte; e-en-ge-e-el-es”, nu, kas te izīt? Nikai navar atminēt. „Eņgels.” Ak, jā – eņgels! Šaida laseišona beja eista smiļšu ēsšona kai bārnim, tai ari lelojim, kas šū laseišonu vadeja; 2) atkārtošanas metodi: „Direktorka” (školuotuojs) nūlyka grōmotu uz golda, atvēre un īsōka laseit, rōdeidama, kū losa, un lyka mums runōt pakaļ. Mes kai popugaili atkōrtōjom jōs vōrdus (..). Gryuta beja myusu mōceišonōs: daudz osoru tyka izlīts, daudz žogoru sajimts (..). Uz pavasara pusi mes jau protom pa drusceņai laseit. Kai tys nūtyka, ka mes varējom pēc taidas metodes īsamōceit, es i pa šai dīnai nasaprūtu.