| Name | Poļaki, poļi, lenkai, Poles, палякі |
| Author | Antra Kļavinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Poļaki (arī pūli): 1. Rietumslāvu tauta, Polijas pamatiedzīvotāji, otrā lielākā Latgales etniskā minoritāte. 2. Poļu Inflantijas latvieši. 3. Daudzu Latgales artefaktu radītāji, tradīciju ieviesēji.
Poļaki ir viena no vēsturiskajām minoritātēm, kas ieradusies Latgolys teritorijā 16. gs. Viduslaiku cilmes kara tematikas tautasdziesmās poļaki līdz ar leišiem (lītaunīki) atklājas kā vispārināts citzemju iekarotāja tēls.
Latgaliešu kultūratmiņā poļaki visvairāk asociējas ar muižniecību un katoļu garīdzniecību. Folklorā poļaka tēla stereotipiskā izpratne ir visai negatīva: nostāstos par poļaku un krievu laikiem viņi tēloti kā pret vietējiem zemniekiem (zemnīks) nežēlīgi muižkungi, skopi, iedomīgi un lielīgi. No otras puses – turīgais poļaks ir vēlams precinieks. Arī 20. gs. latgaliešu literatūrā atklājas visai pretrunīgs poļaku vērtējums.
Nostiprinot katoļticību, poļaku laika kultūrdarbībā liela nozīme ir muižnieku atbalstītajiem jezuītiem (lielākais darbības centrs Daugovpilī), dominikāņiem (Aglyuna), lācaristiem (Kruoslovys Goreigais seminars) un citiem garīgajiem ordeņiem.
Līdz pat 20. gs. sākumam poļu valoda bija Latgales muižnieku, lielā mērā arī katoļu garīdzniecības sazināšanās līdzeklis, arī mūsdienās vairākās Latgales draudzēs, kuru sastāvā ir ievērojams poļu skaits, notiek dievkalpojumi poļu valodā.
Sākotnēji jezuītu un laicīgo garīdznieku (puotoru gruomota), vēlāk barona G. Manteifeļa vadībā veikts nozīmīgs darbs latgaliešu rakstu tradīcijas un grāmatniecības (gruomota) izveidē, dibinātas pirmās skolas (Latgolys škola). Pirmajā poļakim adresētajā Latgales periodiskajā izdevumā „Rubon” (1842–1849) publicētajos daiļdarbos (piemēram, Kazimira Buinicka romānā „Priestera Jordana atmiņas”, M. Borha poēmā „Jersika”) uzmanības centrā ir Latgales vēsture, daba un tā brīža aktualitātes. Viens no nozīmīgākajiem politiskajiem notikumiem cariskajā Krievijā ir poļaku sacelšanās (1831; 1863), kurā iesaistās arī Latgales poļaku muižnieki.
Latvijas Republikā (1918–1940) izveidojas poļu skolu un sabiedrisko organizāciju tīkls, iznāk laikraksti poļu valodā; gan pašvaldībās, gan Saeimā ir poļu tautības deputāti. Padomju varas gados Latgales poļi tiek pakļauti rusifikācijai (citviet Latvijā – pārlatviskojas).
Šobrīd Latgalē darbojas vairākas organizācijas, nozīmīgu ieguldījumu etniskās identitātes, kultūrkontaktu stiprināšanā dod skolas: Juzefa Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzija, Rēzeknes Valsts poļu ģimnāzija, Krāslavas un Jēkabpils Poļu pamatskola.
Poļaki ir viena no vēsturiskajām minoritātēm, kas ieradusies Latgolys teritorijā 16. gs. Viduslaiku cilmes kara tematikas tautasdziesmās poļaki līdz ar leišiem (lītaunīki) atklājas kā vispārināts citzemju iekarotāja tēls.
Latgaliešu kultūratmiņā poļaki visvairāk asociējas ar muižniecību un katoļu garīdzniecību. Folklorā poļaka tēla stereotipiskā izpratne ir visai negatīva: nostāstos par poļaku un krievu laikiem viņi tēloti kā pret vietējiem zemniekiem (zemnīks) nežēlīgi muižkungi, skopi, iedomīgi un lielīgi. No otras puses – turīgais poļaks ir vēlams precinieks. Arī 20. gs. latgaliešu literatūrā atklājas visai pretrunīgs poļaku vērtējums.
Nostiprinot katoļticību, poļaku laika kultūrdarbībā liela nozīme ir muižnieku atbalstītajiem jezuītiem (lielākais darbības centrs Daugovpilī), dominikāņiem (Aglyuna), lācaristiem (Kruoslovys Goreigais seminars) un citiem garīgajiem ordeņiem.
Līdz pat 20. gs. sākumam poļu valoda bija Latgales muižnieku, lielā mērā arī katoļu garīdzniecības sazināšanās līdzeklis, arī mūsdienās vairākās Latgales draudzēs, kuru sastāvā ir ievērojams poļu skaits, notiek dievkalpojumi poļu valodā.
Sākotnēji jezuītu un laicīgo garīdznieku (puotoru gruomota), vēlāk barona G. Manteifeļa vadībā veikts nozīmīgs darbs latgaliešu rakstu tradīcijas un grāmatniecības (gruomota) izveidē, dibinātas pirmās skolas (Latgolys škola). Pirmajā poļakim adresētajā Latgales periodiskajā izdevumā „Rubon” (1842–1849) publicētajos daiļdarbos (piemēram, Kazimira Buinicka romānā „Priestera Jordana atmiņas”, M. Borha poēmā „Jersika”) uzmanības centrā ir Latgales vēsture, daba un tā brīža aktualitātes. Viens no nozīmīgākajiem politiskajiem notikumiem cariskajā Krievijā ir poļaku sacelšanās (1831; 1863), kurā iesaistās arī Latgales poļaku muižnieki.
Latvijas Republikā (1918–1940) izveidojas poļu skolu un sabiedrisko organizāciju tīkls, iznāk laikraksti poļu valodā; gan pašvaldībās, gan Saeimā ir poļu tautības deputāti. Padomju varas gados Latgales poļi tiek pakļauti rusifikācijai (citviet Latvijā – pārlatviskojas).
Šobrīd Latgalē darbojas vairākas organizācijas, nozīmīgu ieguldījumu etniskās identitātes, kultūrkontaktu stiprināšanā dod skolas: Juzefa Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzija, Rēzeknes Valsts poļu ģimnāzija, Krāslavas un Jēkabpils Poļu pamatskola.
Intresting info
Ir rodamas liecības, ka poļus atzīst par vienu no šīs pasaules lielākajām tautām (P. Šmits (sak.) „Latviešu pasakas un teikas”, 1925–1937, http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas): No myuža īsuokuma, kad Dīvs dalēja pasauli uz trejom daļom, tad pūļus nūsyutēja uz dīnvydim, vuocīšus pagrīze vairuok uz vokoru pusi pi jyurom.